Astridas Lindgrēnas stāstā Lenebergas Emīla nedarbi ir kāda epizode, kura brīnišķīgi raksturo norises arī mūsdienu sabiedrībā. “Emīls dakteri neredzēja, bet sasveicināties tomēr vajadzēja, un tālab viņš paklanījās, cik dziļi vien varēja, lai gan galvā bija trauks. Noskanēja - bliukš! - un terīne, pārsprāgusi uz pusēm, gulēja uz grīdas. Jo pārāk stipri Emīls ar galvu bija iebliezis pa daktera rakstāmgaldu.” Kad Emīla tēvs nosūrojās par saplēsto terīni, kas maksājusi 4 kronas, dakteris viņu mierināja, ka par noņemšanu būtu prasījis piecas un tad jau sanāk, ka viņi ir nopelnījuši veselu kronu. “Padomā tik, nu mēs atkal esam ietaupījuši vienu kronu. Ko mēs par to nopirksim?”: teica Emīla tēvs. Stāsts ir par to, ka ne no kā nekas nerodas, tomēr cilvēkam, laikam, ir raksturīgi sevi mānīt un pieņemt vēlamo par esošo.
Katram nodoklim ir savs mērķis un tas tiek pakārtots konkrētu uzdevumu risināšanai tautsaimniecībā, sociālajā sfērā, demogrāfijā un citās mūsu dzīves sfērās. Nu vismaz tā būtu jābūt. Nodoklim ir jāiedarbojas uz noteiktām sabiedrības grupām vai nu atvieglojot, vai arī apgrūtinot noteiktu produktu vai pakalpojumu iegādi tādējādi veicinot atbildīgu pirkumu, kopējo mērķu sasniegšanu un, protams, arī valsts budžeta uzpildi. Mērķi var būt dažnedažādi – samazināti izmeši, satiksmei drošāks autoparks, samazināta ēnu ekonomika. Skaistais mērķis var būt arī lieli un jaudīgi automobiļi vienīgi tad, laikam, mums būtu jābūt drusku bagātākai sabiedrībai. Tie visi savā ziņā ir apsveicami mērķi, katram no tiem ir savi plusi un mīnusi, bet galvenais, ka tie ir mērķi vai vismaz par tādiem var kļūs. Mūsu problēma ir tajā, ka neviens skaidri nav pateicis kādi tad tieši ir tie mērķi, kam gribam pakārtot savu nodokļu sistēmu!
Šobrīd Latvijā ekspluatācijas nodoklis ir jāmaksā par visiem motorizētajiem transportlīdzekļiem, kā arī piekabēm un puspiekabēm, kas piedalās ceļu satiksmē. Nodoklis saprotams ir jāmaksā neatkarīgi no tā vai degviela tiek uzpildīta Latvijā, vai ārpus tās, vai tiek tā tiek iegādāta degvielas mazumtirdzniecības tīklā vai arī “neakcizētā” veidā no netīras kannas kādā nomaļā stāvlaukumā. Tai pašā laikā ekspluatācijas nodoklis ir atkarīgs vismaz no motocikla motora darba tilpuma, vieglā automobiļa pilnas masas, bet kravas automobiļu un piekabju gadījumā arī no asu skaita un seglu vilcēja dzenošā tilta atsperojuma veida. Visi šie parametri ļauj iekasēt ekspluatācijas nodokli nedaudz taisnīgāk, atbilstošāk automobiļa faktiskajam lietojumam ir pat zināma sasaiste ar automobiļa efektivitāti. Bez tam šo nodokli var iekasēt arī no tiem, kas krāmējas ap to netīro kanniņu. Vai šāda nodokļa piemērošanas kārtība ir uzskatāma par pilnību? Nē! Vai tā mūs pietiekami ātri virza uz atbildīgu automobiļa pirkumu un vismaz to mērķu sasniegšanu par kuriem esam vienojušies ar ES? Nē!
No pirmā acu uzmetiena ideja par ekspluatācijas nodokļa pievienošanu degvielas cenai šķiet ļoti piemērota - administrēšana vienkārša, jo vairāk brauc, jo lielāks nodoklis, ja opaps nebrauc nemaz, tad arī nodokļa nav un, ja vēl var atsaukties uz Igaunijas brīnišķīgo piemēru, tad jau kļūst pavisam labi. Pirms virzāmies vajadzētu atklāt vienu noslēpumu – ne Igaunijā, nedz arī Lietuvā pasažieru automobiļiem un vieglajam komerctransportam ekspluatācijas nodokļa nav. Tā nav vispār nekādā formā un saturā, ne atsevišķi, nedz arī kā papildus nodoklis pie degvielas, nedz arī vēl kādā citā veidā! Tātad, ja mēs Latvijā gribam, piemēram, Igaunijas veiksmes stāstu, tad arī mums no ekspluatācijas nodokļa ir jāatsakās pavisam, nevis jāmēģina to kaut kā “ieķīmiķot” degvielas cenā. Sliktā ziņa ir tāda, ka ES ir tikai dažas valstis, kurās nav šāda nodokļa, šo valstu skaits kļūst ar vien mazāks, jo visiem ir budžeti un gudrākajiem arī kādi augstāki mērķi – zaļā domāšana, satiksmes drošība utt.
Matemātika visā šajā stāstā, laikam, ir visvienkāršākā lieta, lai arī vairumam ir izrādījies lielākais klupšanas akmens, bet iespējams arī apzināta demagoģija. Nodokļa aprēķinā uz degvielas 1 litru ir tikai divi mainīgie – kopējie valsts budžeta ieņēmumi no ekspluatācijas nodokļa un mazumtirdzniecībā pārdotie degvielu litri. Budžeta ieņēmumi 2015. gadā bija 79.4 miljoni EUR, pārdotā degviela, t.sk. benzīns, dīzeļdegviela, biodegvielas un auto gāze bija 1.42 miljardi litru. Ja pirmo ciparu izdala ar otro, tad iegūst degvielas sadārdzinājumu 0.068 EUR/1L, un droši vien reālā tirgus situācijā būtu uz augšu, tātad 0.07 EUR/1L, iekļaujot arī PVN. Tas ir pie nosacījuma, ja degvielas tirgus struktūra paliek nemainīga, tomēr, visticamāk, ka šo tirgu pametīs ievērojama daļa kravas un pasažieru pārvadātāju, kam būs iespējas pildīties kaimiņvalstīs, pieņemsim, ka tādu varētu būt 30%. Šādā gadījumā pārdoto degvielas litru kļūs mazāk un cenas pieaugums lielāks 0.087 EUR/1L.
Piemēram, 2009. premium klases apvidus automobilis ar 4.8 litru dzinēju un vidējo ražotāja uzrādīto patēriņu 11.1L/100km, kas sludinājumu portālā tiek tirgots par vairāk nekā 40 000 EUR un gadā pēc CSDD tehniskajā apskatē fiksētā odometra nobraukuma nobrauc 25 000km šobrīd valstij maksā 492.31 EUR gadā ekspluatācijas nodokli. Pēc rosinātās nodokļu politikas izmaiņām, nemainot savus braukšanas paradumus, šī automobiļa saimnieks maksās 218,- EUR piemaksu pie degvielas, kas ir vairāk nekā 274,- EUR samazinājums gadā. Turpretim 2014. gada kompaktās klases “necili aprīkots” ar 1.6 dīzeļdzinēju darbināms dienesta automobilis ar lielu nobraukumu, kas tērē tikai 5.5L/100km vidēji šobrīd ekspluatācijas nodoklī maksā 72.56 EUR gadā, bet pie 50 000 nobraukuma gadā un uzrādītā patēriņa šī automobiļa īpašnieks maksās vairāk nekā 190,- EUR ekspluatācijas nodokli, kas ir sadārdzinājums par 120,- EUR gadā. Vai šī ir godīga nodokļu pārdale? Nemaz nerunājot par seglu vilcēju, kas gadā nobrauc 120 000km ar degvielas patēriņu 30L/100km, kam šādas nodokļu izmaiņas ekspluatācijas nodokli sadārdzinātu par 2350,- EUR gadā! Kā šāds sadārdzinājums iespaidos patēriņa preču cenas? Kas notiks ar sabiedriskā transporta biļešu cenām, ja lielākās izdevumu komponentes pašizmaksa paaugstināsies? Jāņem vērā, ka ir virkne operatīvo transportlīdzekļu, piemēram, neatliekamā medicīniskā palīdzība, policija, ugunsdzēsēji, kas ir atbrīvoti no ekspluatācijas nodokļa. Vēl ir auto gāzes segments, kam šāds sadārdzinājums nozīmētu akcīzes nodokļa dubultošanu. Attiecīgi šī daļa būs jākompensē no pārējiem autovadītājiem, kas liek domāt, ka nekas nebeigsies ar 0.087 EUR degvielas litra sadārdzinājumu.
Tomēr galvenais ir tas, ka degvielas cena būs nesaprātīgi lielāka pret kaimiņvalstīm, tā pārsniegs psiholoģisko barjeru, kad naftas cenas sāks augt globālajos tirgos un šāda nodokļa kārtība jau atkal mums neļaus atrisināt nevienu no būtiskajiem mērķiem. Virzot kādus likuma grozījumus ir labi apelēt pie citu valstu prakses, tiesa tikai tad kad šī prakse palīdz risināt Latvijas autoparkam specifiskas problēmas. Visu auto nodokļu piesaiste CO2 izmešiem, pilnīgs nodokļu atbrīvojums nulles izmešu automobiļiem, progresīvā amortizācija, progresīvs UVTN, un iedzīvotāju ienākuma nodokļa kompensācija, iegādājoties videi draudzīgu automobili, ir nodokļu instrumenti, kas tiek izmantoti Eiropas valstīs. Tie ir daudz augstāk attīstīti, daudz precīzāki instrumenti, kas katrs ir orientēts uz sava konkrēta mērķa sasniegšanu, galvenais ir šos mērķus formulēt. Jā, nav šaubu, ka autobraucēju nomaksātajos nodokļos ir nepieciešams iezīmēt konkrētu daļu, kas ir jānovirza ceļu, ceļu pārvadu un tiltu uzturēšanai un tas ir jādara neatkarīgi no citām budžeta vajadzībām.